Spoki

Henriks Ibsens
Spoki
ģimenes drama trīs cēlienos
Tā kā kritiķi, bet sevišķi garīdznieki visai nikni protestēja pret to, ka Nora pamet vīru un bērnus, sociālā komēdijā «Jaunatnes savienība» tad par atbildi Ibsens uzrakstīja drāmu «Spoki» (1881.), kur parāda sievieti, kas pakļaujas  liekulīgajai morālei. Parasti kri­tika šo drāmu uzskata par naturalistisku sacerējumu, jo te autors rāda jauno mākslinieku Osvaldu Alvingu, kas slimo ar progresīvo paralizi — iedzimtu slimību, ko viņš mantojis no izvirtušā tēva. Tomēr lugas idejiskais spēks nav koncentrēts Osvalda drūmajā lik­tenī, bet viņa slimības priekšvēsturē — ģimenes drāmā, ko pārdzīvo­jusi viņa māte, Alvinga kundze, kas arī ir viltus mo­rāles un aizspriedumu upuris.
Rūgtā vainas apziņā Alvinga kundze atzīstas, ka viņa esot kaut­rīga, bailīga un gļēva, jo viņā slēpjoties spoki. Kas ir šie spoki, pret kuriem tomēr beidzot saceļas Alvinga kundze un pret kuriem karo Ibsens ar savu lugu?
«Mūsos spokojas ne tikai tas, ko mēs esam mantojuši no tēva un mātes, bet arī visādi veci, miruši uzskati un visādi veci, miruši ticējumi, kas gan vairs nedzīvo, bet mūsos tomēr vēl mīt.-